# Bez pēdām priežu mežā

> Sema un viņas tētis telšo priežu mežā. Klusa pasaka par uzmanību pret dabu, zvaigžņotām debesīm un sajūtu, ka pasauli var atstāt mazliet labāku.

Canonical: https://www.bedtime-stories.fun/lv/showcase/bez-pedam-priezu-meza
Last updated: 2026-03-02

- 7–8 gadi
- 5 min
- Reālā dzīve
- Stāstnieks

## Characters

- tētis (Father)
- Sema (Daughter)

## Story

Meža taka bija šaura, un priedes auga tik cieši, ka to zari veidoja jumtu virs Semas galvas. Smaržoja pēc sveķiem un mitras zemes, un zem viņas kurpēm krakšķēja sīki zariņi.

Sema nesa pati savu mugursomu. Tā bija gandrīz tikpat liela kā viņa pati, bet viņa bija uzstājusi, ka nesīs to viena. Tētis gāja pa priekšu ar smago mugursomu un telti uz muguras un ik pa brīdim atskatījās, vai viņa vēl nāk līdzi.

Starp priedēm viņi atrada laukumiņu, kur zeme bija mīksta un līdzena. Kamēr tētis cēla telti, Sema aizgāja mazliet pa taku. Tur sūnās gulēja tukša čipsu paciņa. Sudrabaina un saburzīta, it kā vējš to būtu atpūtis.

Sema noliecās, pacēla paciņu un iebāza to jakas kabatā. Viņa neko neteica. Tā vienkārši bija jādara.

Tālāk, pie maza strautiņa, kas čaloja pār akmeņiem, viņa atrada plastmasas pudeli. Arī tā nonāca mugursomā. Tad vēl konfekšu papīrītis starp vecas priedes saknēm.

Kad viņa atgriezās, telts jau stāvēja. Tētis bija izklājis paklājiņus un guļammaisus. Viņš ieraudzīja atkritumus Semas rokās un tikai pamāja. Un pasmaidīja tā, kā vienmēr smaidīja, kad bija lepns, bet negribēja teikt lielus vārdus.

Viņi ēda maizītes ar sieru un ābolu daiviņas un dzēra siltu tēju no termosa. Mežs ap viņiem lēnām apklusa. Tikai dzenis kaut kur augstu klauvēja — tuk, tuk, tuk — un tad arī viņš šodien bija beidzis.

Tieši tad, kad krēsla iekrāsoja debesis tumši zilas, kaut kas pakustējās laukumiņa malā. Sema aizturēja elpu. Starp priežu stumbriem stāvēja stirna. Tā pacēla galvu un skatījās uz viņiem, ausis saslējusi, acis tumšas un mierīgas.

Neviens nekustējās. Sema juta, kā viņai pukst sirds. Stirna vienkārši stāvēja, it kā prātotu, vai šie divi cilvēki ir labi. Tad tā pagriezās un bez skaņas pazuda starp kokiem.

Vēlāk, kad bija pavisam tumšs, viņi apgūlās uz paklājiņiem pie telts un skatījās augšup. Debesis bija tik skaidras, kādas Sema vēl nekad nebija redzējusi. Tūkstošiem zvaigžņu, nē, miljoniem, visur.

Tētis pacēla roku un parādīja uz gaišu joslu, kas stiepās pāri debesīm. Tas bija Piena Ceļš. Sema iedomājās, kā visas šīs zvaigznes mirdz kopā tik tālu, ka to pat nevar iedomāties.

Tad tētis parādīja uz īpaši spožu zvaigzni, kas debesīs stāvēja pavisam mierīgi un nekustīgi — Polārzvaigzni. Un mazliet tālāk trīs zvaigznes rindā, cieši blakus, kā pērles uz diega. Tā bija Oriona josta.

Sema gulēja klusi un juta vēso nakts gaisu uz sejas. Priedes klusi šalca vējā, un kaut kur sauca pūcīte. Viņa domāja par stirnu un par to, kā tā uz viņu bija skatījusies. Tik mierīgi, bez bailēm.

Varbūt, domāja Sema, tieši tāpēc mežā nedrīkst atstāt atkritumus. Ne jau noteikumu dēļ. Bet tāpēc, ka mežs kādam pieder. Stirnai. Pūcītei. Priedēm.

Kādā brīdī viņi ielīda guļammaisos. Tajos bija silti, un telts smaržoja pēc priežu skujām. Tētis gulēja turpat blakus, un Sema dzirdēja viņa mierīgo elpu.

Nākamajā rītā viņi visu sakravāja. Katru drupaču, katru tējas maisiņu, katru atkritumu gabaliņu, ko Sema bija salasījusi iepriekšējā dienā. Viņi vēlreiz aplūkoja laukumiņu. Gandrīz nevarēja redzēt, ka te kāds bijis. Tikai dažas saplacinātas vietas sūnās, kur bija stāvējusi telts.

Sema uzlika mugursomu plecos un sekoja tētim atpakaļ uz šauro taku. Rīta saule spīdēja cauri priedēm un krāsoja zelta plankumus uz meža zemes. Kaut kur sarkanrīklīte dziedāja savu pirmo dziesmu.

Un mežs aiz viņiem palika kluss un tīrs... it kā būtu visu nakti tikai sapņojis. Ar labu nakti.

## Saistītie

- [Noklausieties, kā tas skan](https://www.bedtime-stories.fun/lv/showcase)
- [Balsis](https://www.bedtime-stories.fun/lv/voices)
- [Cenas](https://www.bedtime-stories.fun/lv/pricing)